Tehniskie jautājumi CSDD eksāmenā

Ziemas riepu atpazīst pēc marķējuma «kalns ar sniegpārsliņu» (3PMSF) uz sānu virsmas — kopš 2024. gada 1. oktobra tikai šāda riepa Latvijā skaitās ziemas riepa; vecais apzīmējums «M+S» vairs nepietiek. Ziemas riepas ir obligātas no 1. decembra līdz 1. martam automobiļiem līdz 3,5 t. Protektora dziļums šajā laikā — vismaz 4 mm, pārējā gadā vieglajam automobilim — vismaz 1,6 mm. Radžotas riepas aizliegtas no 1. maija līdz 1. oktobrim. Vasaras riepa ziemā sacietē un zaudē saķeri, tāpēc svarīgs ir ne tikai datums, bet arī gaisa temperatūra.

Ko inspektors pārbauda: Inspektors gaida, ka parādīsiet marķējumu uz riepas sāna, nevis tikai nosauksiet gadalaiku.

Spiedienu mēra ar manometru un tikai aukstās riepās: pēc braukšanas gaiss sasilst un rādījums ir lielāks par patieso. Vajadzīgo spiedienu nosaka automobiļa izgatavotājs — tas rakstīts uzlīmē vadītāja durvju ailē, dažkārt uz degvielas tvertnes vāciņa vai lietošanas pamācībā, un atšķiras priekšējai un aizmugurējai asij, kā arī pilnai slodzei. Vizuāli var pamanīt tikai stipri nolaidušos riepu. Pārāk zems spiediens palielina degvielas patēriņu un malu nodilumu, automobilis «peld» un sliktāk vadāms, palielinās riepas bojājuma risks bedrē; ja nolaidusies viena riepa, bremzējot automobili var aizvilkt sānis. Pārāk augsts spiediens pastiprināti nodilda protektora vidu, samazina komfortu un saķeres laukumu.

Ko inspektors pārbauda: Nenosauc vienu «pareizo» skaitli: spiedienu nosaka automobilis, nevis vidējais lielums.

Vispirms drošība: apstāties pēc iespējas tālāk no brauktuves uz cietas un līdzenas virsmas, ieslēgt avārijas gaismas signalizāciju, uzvilkt atstarojošo vesti un izlikt avārijas zīmi. Pēc tam izslēgt motoru, ieslēgt stāvbremzi un pārnesumu (vai «P»), nostiprināt pretējo riteni. Atbrīvot stiprinājuma skrūves, kamēr ritenis vēl uz zemes; pacelt automobili ar domkratu tikai paredzētajā atbalsta vietā; nomainīt riteni; nedaudz pievilkt skrūves krustām; nolaist automobili un tikai tad pievilkt līdz galam. Pirms uzlikšanas notīrīt rūsu un netīrumus no balsta virsmas, jo tie var atskrūvēt skrūves; pirmās divas skrūves uzskrūvēt ar roku diametrāli pretī. Zem pacelta automobiļa nelīst un, kamēr tas uz domkrata, motoru nedarbina un salonā neviens neatrodas. Beigās savākt instrumentus un zīmi, pēc iespējas drīzāk pārbaudīt spiedienu, bet skrūvju pievilkumu pārbaudīt vēlreiz pēc 100 km.

Dzesēšanas šķidrums (antifrīzs) atrodas izplešanās tvertnē zem motora pārsega — tvertne ir daļēji caurspīdīga, uz tās ir atzīmes «MIN» un «MAX». Līmenis pārbaudāms vizuāli uz auksta motora un stāvot uz līdzenas virsmas: tam jābūt starp atzīmēm. Karstu motoru atvērt nedrīkst — sistēmā ir spiediens, un tvaiks var apdedzināt. Ja jāpapildina, vāciņu atgriež lēni, pakāpeniski izlaižot spiedienu, un pielej tādu pašu šķidrumu, kāds jau ir sistēmā; avārijas gadījumā der arī destilēts ūdens, bet tad antifrīza koncentrāciju vēlāk pārbauda. Strauji krītošs līmenis nozīmē noplūdi, un to meklē servisā.

Automobilim jāstāv uz līdzenas virsmas, motors izslēgts un atdzisis (vai pēc dažām minūtēm, lai eļļa notek karterī). Izvelk mērstieni — tā rokturis parasti ir dzeltens vai oranžs, dažkārt ar uzrakstu «Engine Oil», — noslauka ar salveti, ieliek atpakaļ līdz galam un izvelk vēlreiz. Eļļas pēdai jābūt starp atzīmēm «MIN» un «MAX» (atstarpe parasti ir aptuveni 1–1,5 litri). Daļai jaunāko automobiļu mērstieņa nav, un līmeni rāda borta dators. Papildina pa nedaudz, ar tādu pašu eļļu, un pārbauda atkārtoti: pārpildīta eļļa ir tikpat kaitīga kā trūkstoša.

Mazgātāja tvertnes vāciņš apzīmēts ar vējstikla un strūklas simbolu; līmeni pārbauda vizuāli, daļā automobiļu par zemu līmeni brīdina indikators panelī. Ziemā lej ziemas šķidrumu — vasaras sasalst un var saplēst tvertni. Tīrītājus ieslēdz ar sviru pie stūres rata, iepriekš ieslēdzot aizdedzi. Sviras stāvokļi dod atsevišķus pieslaucījumus, pārtraukto režīmu un divus nepārtrauktos ātrumus; pievelkot sviru pie sevis, ieslēdzas mazgātājs kopā ar tīrītājiem, bet atgrūžot — aizmugurējā stikla tīrītājs vai mazgātājs, ja tāds ir.

Avārijas gaismas signalizācijas poga ar sarkanu trīsstūri atrodas uz priekšējā paneļa un darbojas arī ar izslēgtu aizdedzi. Gaismu slēdzis lielākajai daļai Eiropas automobiļu ir pa kreisi no stūres rata vai uz pagrieziena rādītāju sviras; parastie stāvokļi: izslēgts, gabarītgaismas, tuvās gaismas, un atsevišķi — miglas lukturi. Tālās gaismas ieslēdz, pagrūžot sviru no sevis, īslaicīgi — pavelkot pret sevi. Latvijā dienas gaitas vai tuvās gaismas jābūt ieslēgtām visu diennakti, visu gadu. Ieslēgto režīmu apstiprina indikators panelī.

Panelī parasti ir ātrumrādītājs, apgriezienu rādītājs, degvielas un dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītāji un odometrs. Signālspuldzes lasa pēc luksofora principa: sarkana nozīmē, ka braukt nedrīkst — jāapstājas un jānoskaidro iemesls (eļļas spiediens, bremzes, dzesēšanas sistēmas pārkaršana, akumulatora lādēšana); dzeltena brīdina, ka brauksana atļauta, bet līdz servisam (ABS, motora kļūda, riepu spiediens); zila un zaļa tikai informē par ieslēgtu režīmu, piemēram, tālajām gaismām vai pagrieziena rādītāju. Ieslēdzot aizdedzi, lampiņas īslaicīgi iedegas pašpārbaudei un pēc tam nodziest.

Ar izslēgtu motoru bremžu pedāli vairākas reizes nospiež: tam jākļūst cietam un jāpaliek augšējā stāvoklī. Ja pedālis lēni grimst līdz grīdai, sistēmā ir noplūde vai gaiss. Ieslēdzot motoru, pedālis nedaudz nosēžas — tā strādā vakuuma pastiprinātājs, tas ir normāli. Pārbauda arī bremžu šķidruma līmeni caurspīdīgajā tvertnē starp «MIN» un «MAX» un stāvbremzi: ar to automobilim jāpaliek stāvam uz slīpuma. Braucot bremzēšanai jābūt vienmērīgai, bez vilkšanas uz sāniem, sitieniem un svilpšanas. Iedegusies «ABS» lampiņa nozīmē, ka bremzes strādā, bet bez ABS, un jābrauc uz servisu.

Kruīza kontrole uztur iestatīto ātrumu, lai vadītājam nebūtu pastāvīgi jātur gāzes pedālis: uz garas un vienmuļas trases tas atvieglo braukšanu, palīdz nepārsniegt ātrumu un samazina degvielas patēriņu. Parastā kruīza kontrole attālumu neredz — ātrums paliek nemainīgs, pat ja priekšā esošais automobilis bremzē. Adaptīvā kruīza kontrole ar radaru vai kameru notur izvēlēto distanci: palēnina un atkal paātrina pati. Riski ir kopīgi: uzmanība mazinās, reakcijas laiks pieaug, un slapjā, apledojušā ceļā vai blīvā plūsmā sistēma neatbrīvo vadītāju no atbildības. Nospiežot bremzes pedāli, kruīza kontrole izslēdzas.

Stāvvietas sensori («parktroniki») ar ultraskaņu mēra attālumu līdz šķērslim un pārvērš to skaņas signālā: jo tuvāk, jo biežāk pīkstieni, bet nepārtraukta skaņa nozīmē, ka tālāk braukt nedrīkst. Daudzos automobiļos attālumu papildus rāda ekrānā ar krāsu joslām vai kameras attēlu. Sensori strādā nelielā ātrumā un ir palīglīdzeklis, nevis aizstājējs: tie var nesaskatīt zemu bortmalu, šauru stabu, sniegu vai dubļus uz pašiem sensoriem. Tāpēc arī ar tiem atpakaļgaitā jāskatās apkārt un spoguļos.

Radars, lāzers vai kamera pastāvīgi mēra attālumu un ātruma starpību ar priekšā esošo objektu. Ja sadursme kļūst iespējama, sistēma vispirms brīdina — ar sarkanu simbolu panelī, skaņu, dažkārt ar stūres vai jostas vibrāciju. Ja vadītājs nereaģē, automātiskā avārijas bremzēšana (AEB) bremzē pati, lai sadursmi novērstu vai vismaz samazinātu ātrumu un sekas. Sistēma nav absolūta: to ierobežo migla, lietus, sniegs, netīra kamera un ļoti liels ātruma starpības lielums, un tā nevar aizstāt drošu distanci un uzmanību.

Līniju asistents ar kameru seko ceļa apzīmējumam un brīdina, ja automobilis sāk izbraukt no joslas bez ieslēgta pagrieziena rādītāja; aktīvā versija viegli pagriež stūri atpakaļ. Tas strādā tikai tad, ja apzīmējums ir labi redzams, tāpēc sniegs, nodilusi līnija vai stiprs lietus sistēmu atslēdz. Aklās zonas sensori ar radaru seko joslām blakus un aizmugurē: ja tur ir transportlīdzeklis, attiecīgajā sānu spogulī iedegas indikators, bet, ieslēdzot pagrieziena rādītāju, tas mirgo vai pievienojas skaņa. Aklās zonas sensori bieži neuztver velosipēdu un motociklu — pilsētā tā ir atsevišķa briesma. Abas sistēmas neatceļ galvas pagriešanu pirms joslas maiņas.